Vispār jau ļoti vienkārši. Un nav nepieciešams nemaz jaudīgs pastiprinātājs.
Pilnīgi pietiks ar maģī iebūvēto pastiprinātāju ar ~20W nominālo jaudu. Pietiks tām pašām tautā iemīļotajām elipsēm, pat tādām, kurām ir kādi 40W nominālā jauda. Jūs jautāsiet, kā tas iespējams, elipsēm taču ir 2 reizes lielāka jauda? Tas viņas neglābs, ja uzgriezīsiet maģim skaļumu līdz galam tā, ka jau dzirdams kroplis (interesantākais, ka ir cilvēki, kuri tā dara labprātīgi, un viņiem pat laikam patīk), un kādu laiku tā padarbinām skaļruņus. Vēlams izvēlēties kompozīciju ar labiem basiem. Tagad pagriežam klusāk (ja vēl nav iestājies klusums), un, visticamāk, dzirdēsim kā skaļruņa spole trinās gar magnētisko sistēmu. Tātad spole būs termiski cietusi, un tinumi izpletušies. Iespējams pat, ka būs mehāniski bojājumi, jo elipses nav paredzētas nopietniem , zemiem basiem, un, skaļruņa difuzora galējās novirzes momentos, spole būs situsies pret magnētisko sistēmu. Bet tā nebūt nav galvenā vaina.
Kas tad ir īsti vainīgs? Kāpēc spole ir termiski bojāta, ja neesam pārsnieguši skaļrunim pieļaujamo jaudu? Pie vainas ir līdzstrāva, kura iedarbojas uz skaļruņa spoli. Tā rodas pie lieliem ieejas signāliem pastiprinātājā (skaļums mums ir maksimālo), un pastiprinātāja izejā iestājas piesātinājums, t.i. ieejas signālu vēl palielinām, bet pastiprinātāja gala pakāpes jauda nepalielinās. Tā, savukārt, atkarīga no barošanas sprieguma. Kārtīgāk paskaidrošu ar attēlu.

Attēlā ar zilu - ieejas signāla forma, ar sarkanu - pastiprinātā signāla forma, ar L apzīmēta piesātinājuma zona, vai moments, kad izejas signāls tiek kropļots un pārvēršas par līdzstrāvu, Pmax - pastiprinātāja maksimālās jaudas līmenis.
Tātad, kāpinot skaļumu, priekšpastiprinātājs vēl turpina palielināt signālu, bet jaudas pastiprinātājs momentā Pmax, vairs nespēj palielināt signāla amplitūdu, un laika sprīdi L, caur skaļruni plūst līdzstrāva. Tā kā skaļruņa difuzors šajā momentā nekustas, tā spole netiek dzesēta, un pastiprinātāja radītā maksimālā strāva to silda cik vien spēj. Rezultātā spoles tinumi deformējas, un skaļrunis vairs nav lietojams.
Ar šo rakstu, protams, negribēju jūs iemācīt dedzināt skaļruņus, bet tieši otrādi, tos pasargāt, un atgādināt, ka skaļuma regulēšanas poga nav paredzēta tam, lai to vienmēr grieztu uz maksimumu.
Līdzīgu efektu var panākt arī ar ārējo pastiprinātāju, ja tam nenoregulēsiet pareizi ieejas jutību. Tai jābūt tādai, lai pie skaļuma regulēšanas maksimālā līmeņa, pastiprinātāja neiestātos piesātinājums. Reāli to var izdarīt gandrīz ar ausu palīdzību. Nogriežam pastiprinātājam ieejas jutību uz minimumu, tad uzgriežam maģim gandrīz maksimālo skaļumu (arī šeit vajadzētu atstāt nelielu rezervi). Ja vēl nav dzirdami skanējuma kropļojumi, tad lēnām palielinām pastiprinātāja ieejas jutību, līdz sadzirdām kropļojumus. Pēc tam nedaudz samazinām ieejas jutību. Līdz ar to regulēšana būs pabeigta.
Vēl varētu pieminēt, ka angļu valodā pastiprinātāja piesātinājuma kropļojumus sauc par clipping
Vēl, protams, skaļruni var nobeigt ar pastiprinātāju, kura jauda būs īpaši lielāka par skaļruņu jaudu. Ja tā jauda būs lielāka tikai par ~10%, tad vēl nebūs nekas traks, jo pastiprinātāja jaudu parasti uzdod pie 14,4V barošanas sprieguma, bet automašīnā tas parasti nedaudz pārsniedz 12V, it sevišķi arī, ja pastiprinātājs strādā tuvu maksimālai jaudai (patērē vislielāko strāvu).
Vēl viegli nobeigt nezināmas izcelsmes skaļruņus ar uz tiem rakstītām nejēdzīgi lielām jaudām, kad reālās parasti ir kādas 10 reizes mazākas, kā rakstīts.
Juriz