Kā iegūt maksimumu

Pamatā tas nepieciešams, lai piedalītos atbilstošās sacensībās, parasti dB Dragā. Tajā nosaka auto audio sistēmu ar ko var sasniegt vislielāko skaņas spiedienu. Automašīnas, pēc to audiosistēmu sastāvdaļām un/vai citiem kritērijiem, sadala klasēs, lai cīņa būtu vienlīdzīgāka. Arī spiediena mērīšanas mikrofons tiek uzstādīts noteiktā vietā, kā arī darbojas citi, sacensību organizētāju izstrādāti, noteikumi. Faktiski tā ir iespēja auto audio sistēmu īpašniekiem izpaust sportisko garu, sev tīkamā veidā. Kā nekā sacensības gars un vēlme uzvarēt piemīt jebkuram no mums. Protams, ir arī skaņas kvalitātes (SK) sacensības, bet maksimālā skaņas spiediena sacensībām nav nekāda sakara ar skaņas kvalitāti. dB dragā darbojas daudzi citi principi, kā SK sacensībās. To pat pierāda fakts, ka daudzi labu vietu ieguvēji SK sacensībās, pirmo reizi mēģinot spēkus dB dragā, nemaz tik labas vietas neieņem.
Situācija Latvijā. Vienā vārdā – vāji. Kāpēc? Ne jau tāpēc, ka sacensības notiek pāris reizes gadā, bet tāpēc, ka vēl nav uzbūvēts neviens speciāls auto priekš tādām sacensībām. Ir bijuši nedaudz pārbūvēti auto uz sacensību laiku, un tas arī viss. Tā kā nav speciālu auto, nav arī vērā ņemamu rezultātu. Patreizējais Latvijas rekords ir ap 150dB, un tas pats jau stāv daudzus gadus. No vienas puses daudz, bet ņemot globāli – ļoti maz, jo pasaulē cipars jau ir labi pāri 170dB, un 20dB starpība ir ļoti liela. Savā ziņā varu iepriecināt jūs, jo Lietuvā un Igaunijā ar to lietu ir vēl vājāk. Lietuvā tikai pagājušā gadā notikās pirmās SK un SPL sacensības. Par sacensībām Igaunijā vispār neesmu dzirdējis. Krievija gan mums ir labu gabalu priekšā, jo tuvojas jau pasaules rekordam, SK sacensībās pat gūstos vairākus Eiropas čempiona titulus. Skaidrojums mūsu “atpalicībai” ir tikai viens – ekonomiskā situācija, t.i. mazais tirgus, kā ietvaros neviens nevēlas ieguldīt milzīgus līdzekļus kaut kādā “bubinātājā”.
Te nu mēs esam nonākuši līdz budžetam. Lai sasniegtu pasaules rekordu, nepieciešami vairāki desmiti tūkstoši latu, varbūt pat vairāk. Toties Latvijas ietvaros mēs esam izdevīgākā situācijā, jo 150dB pārsniegšanai nepieciešami 1000-2000Ls, pēc manām domām. Diemžēl man nav iespēja to pārbaudīt.
Tagad pievērsīsimies tieši tēmai, t.i. , kas mums nepieciešams.
Nedaudz par aparatūru. Vajadzīgs CD-resīvers, kam ir vismaz viena lineārā izeja, un pēc iespējas lielāka vibronuturība. Aparāts var būt pats lētākais, jo skaņas kvalitātei un funkcijām nav nozīmes. Vēlams, lai aparātam būtu tālvadības pults. Šādā gadījumā jums nebūs jāsēž salonā, un jātraumē sava veselība. Vēlams, lai arī tā būtu radio viļņu pults, nevis infrasarkano staru, it sevišķi, ja auto ir tonēti stikli – infrasarkanie viļņi vienkārši neies cauri. Ja taisa speciālu sistēmu, tad CD-resīveru un citas vadības ierīces taisa iznesamas. Tās novieto kaut kur ārpus auto uz kāda statīva, un ar pašu auto savieno ar vadu.
Pastiprinātāju vajag pēc iespējas jaudīgāku, vēlams D klases. Nevajadzētu ņemt pašu lētāko pastiprinātāju, jo ražotāji parasti tādiem melo attiecībā uz jaudas vērtībām, tādiem arī ir vāji barošanas bloki, kuri nedod vēlamo jaudas pieaugumu tilta slēgumā.
Maksimālo skaņas spiedienu sacensībās mēra basu diapazonā, apmēram diapazonā 0-100Hz. Līdz ar to nepieciešams sabvūfers. Loģiski, ka to vajadzētu ņemt pēc iespējas jaudīgāku un pēc iespējas lielāka izmēra. Ar izmēru tomēr nevajadzētu pārspīlēt, jo no viena 15” skaļruņa jau ir iespējams izspiest gandrīz 170dB. Pioneer pat uzkonstruēja 12” sabu no kā paredzēts iegūt 170dB un vairāk. Vēlams, lai tas sabs būtu speciāli konstruēts SPL mērķiem – ar lielu difuzora gājienu, lielu jaudu, lielu jutību u.c.
Barošanas sistēma jātaisa pēc iespējas jaudīgāka. Jāņem pēc iespējas lielāka šķērsgriezuma barošanas vadi, gan pluss gan mīnuss. Vēlams, lai tie būt arī pēc iespējas īsāki. Tas viss nepieciešams, lai būtu pēc iespējas mazāki sprieguma kritumi. Jo lielāks spriegums, jo efektīvāk strādā pastiprinātājs. Vēlams uzstādīt speciālu akumulatoru, vai pat veselu bateriju. Parasti izmanto želejveida pildījuma akumulatorus, kam pieļaujam izlāde līdz nullei. Parasti tādi akumulatori arī ir ātrdarbīgi (ar mazu iekšējo pretestību), t.i. tie īsā laikā var atdot lielu strāvu, bet tā mums ir nepieciešama. Var arī uzstādīt jaudīgāku ģeneratoru, vai pat vairākus. Iespējams arī ģeneratoru forsēt, t.i. uztaisīt skriemeļiem lielāku pārnesumu, lai tas ātrāk griestos. Tas, savukārt, nepieciešams tāpēc, ka mērījuma (sacensību) laikā ir atļauts darbināt motoru, bet ar ierobežotiem apgriezieniem, kā rezultātā ģenerators nestrādā ar pilnu jaudu. Var uzstādīt arī kondensatoru vai to bateriju. Tas gan vairāk derēs mazjaudīgās sistēmās (zemākās klasēs), jo pie ļoti lielām jaudām kondensatori pārāk ātri izlādējās, bet, ja tie ir izlādējušies, tie automātiski kļūst par patērētājiem. Arī sistēmās, ar kurām cīnās par pasaules rekordiem, kondensatorus neizmanto.
Lineārais vads arī var būt pats vienkāršākais un lētākais. Vadi, kas iet no pastiprinātāja uz sabu, gan jāņem diezgan resni, jo pa tiem tāpat plūst strāva, kura rada sprieguma kritumus. Faktiski darbojas tie paši noteikumi, kas barošanas vadiem.
Auto, kurā instalēt to visu, arī nav mazsvarīgs faktors. Speciāls sistēmas gadījumā tam veic nopietnu pārbūvi. No salona tiek izņemt viss oriģinālais apšuvums, sēdekļi, panelis u.c. Tas tiek aizstāts ar cieta materiāla paneļiem, kurš neabsorbē skaņu, un nodrošina salona izturību pret deformācijām. Krievijā pat vienā speciālā auto salons tika izklāts ar keramiskām flīzēm. Oriģinālie stikli tiek aizstāti ar biezākiem, tos papildus pastiprinot ar metāla sijām. Parasti arī salonā tiek ielikta starpsiena līdz ar vidējiem balstiem (saskaņā ar noteikumiem), lai samazinātu tilpumu, uz kuru strādā sabi. Mazāks tilpums nozīmē vairāk decibelus, uz ko tad mēs arī tiecamies. Salonu arī taisa pēc iespējas hermētisku, lai nerastos noplūdes. Tāpēc arī amatieri, kuri pārsvarā auto sagatavo tikai vienai dienai, pārējo laiku izmantojot to ikdienišķām vajadzībām, visas iespējamās spraugas aizlīmē ar līmlenti.
Ja jau mums ir sabvūfers, tad tā efektīvai darbībai nepieciešams atbilstošs akustiskais noformējums.
Vienkāršākais ir freeair režīms, bet dB Dragā galīgi nederīgs, jo ir visneefektīvākais. Lai gan kā uz to skatās. Ja tas nebūs speciāli sagatavots auto, un sabs būs “iegriezts” aizmugurējā panelī un strādās uz bagāžnieku, tad veidosies slēgtā kaste (ja visas šķirbas kārtīgi noblīvētas) vai arī sava veida fāzu invertors (ja šķirbas nebūs kārtīgi noblīvētas). Šādā gadījumā rezultāts nav paredzams. Ja mēs šim sabam uztaisām paneli, kas aizņem visu plakni, ko veido vidējie balsti, un šuves kārtīgi noblīvējam, tad mums sanāk, ka skaļrunis arī strādā uz lielu slēgto kasti, tikai šoreiz jau uz pus salonu.
Slēgtā kaste, kā zināms, arī nav efektīvākais akustiskais noformējums, tāpēc tās pielietojuma iespējas šajā jomā ir ierobežotas. Nekad nesaki nekad – to pierādījuši Krievijas speciālisti, jo 2003. gada uzvarētāja sistēma ir pielietotas tieši slēgtās kastes.
Viens no efektīvākajiem un vieglāk aprēķināmajiem ir fāzu invertors. To pārsvarā pielieto amatieri, profesionāļi izmanto tā paveidu, kas kādreiz saucās labirints (angl. transmission line), bet tagad iesaukts par open air. Šāds akustiskais noformējums rodas, kad mēs uztaisām ļoti liela šķērsgriezuma fāzu invertoru. Tas, lai arī noregulēts uz salīdzinoši augstu frekvenci, vienalga sanāk garš, un robeža starp pašu kasti un fāzu invertoru vairs nav nosakāma. Izskatās, ka skaļrunis pat atrodas sliktā freeair režīmā. Neskatoties uz to, ka bandpasi pēc teorijas skaitās efektīvākie akustiskie noformējumi, tos tomēr pielieto reti. Tas tāpēc, ka tos ir sarežģīti aprēķināt un pēc tam noregulēt. Ne vienmēr arī pat pareizi uztaisīta kaste dod vēlamo rezultātu. Pats par to esmu pārliecinājies. Kur tad novietot kasti, ja es gribu piedalīties dB dragā ar savu ikdienā lietojamo auto? Uzreiz jāsāk ar to, ka mainot kastes novietojumu salonā, mainīsies arī spiediens noteiktajā mērījumu punktā. Hečbekā viens no optimālākajiem novietojumiem ir, kad skaļruņi “skatās” uz aizmuguri, un atrodas aiz aizmugurējiem sēdekļiem. Vēlams tos vēl savērst uz augšu. Sedanā visefektīvāk varētu būt, kad skaļrunis atrodas aizmugurējā plauktā, un, ja ir fāzu invertori, tad arī tie ir izlaisti caur šo plauktu.
Skaļrunim atdeve uzlabojas, ja tam blakus ir kāda plakne. Paskaidrošu to ar piemēru no mājas akustikas. Ja pakārsim skandu gaisā tad mēs iegūsim kaut kādus X dB. Ja to noliksim istabā uz grīdas, un basu skaļrunis būs tai salīdzinoši tuvu, tad iegūsim jau X+3 dB. Ja noliksim to uz grīdas, un vēl iestumsim stūrī, tā lai blakus vēl ir siena, tad iegūsim vēl +3 dB.
Kā jau sportā, arī dB dragā ir noslēpumi, katram speciālistam savi. Tapēc arī rakstu beigšu, tālāk būs jau jādomā pašiem. Iespējams, ka vēl neesmu pateicis visu vispārzināmo, bet to gan jau paši atradīsiet. Rakstu par šo tēmu netrūkst.